Devītā sērija cikla “Tavas mājas, tavas durvis”

Nākamajā sērijā iepazīstam Rosaliju un viņas mammu Martu. Šī ir atklāta divu paaudžu saruna par to, kas ir mājas pusaudzei, kurai nepieciešama sava telpa, un mammai, kura ar maigumu vēro meitas pieaugšanu. Viņu dialogs ir stāsts par tuvību, emocijām, vajadzību pēc neatkarības un robežām, ko dažkārt nosaka durvis.

Mājas dažkārt ir kā teātra skatuve. Dažreiz skaļas, pilnas smieklu un strīdu, citreiz klusas un aizvērtas aiz istabas durvīm. Rosalijai tā ir telpa, kurā var būt pašai, bet arī vieta, no kuras dažkārt gribas iziet, lai ieraudzītu ko jaunu. Un, lai gan pasaule ārpus mājām vilina, tieši šeit vienmēr gaida drošības sajūta.

Martai mājas arī ir skatuve. Tāda, no kuras viņa jau gadiem vēro, kā aug viņas meita. Tā ir vieta, kas veidota no ikdienas rituāliem, smaržām un sīkiem žestiem, kas rada atmiņas. Pietiek atvērt kakao skapi, lai domās ieraudzītu mazu meiteni, kas sarāvusies zem segas. Pat kad uz brīdi attālināmies, mājas paliek mūsos.

Viņu sarunā parādās arī durvis. Rosalijai tās ir barjera un iespēja izlemt, ko ielaist savā pasaulē un kam gribas aizvērties. Martai durvis kļūst par rāmi gleznai, kas nepārtraukti mainās. Reiz tajā redzama noraizējusies seja, citreiz smaids. Vissvarīgākais tomēr ir tas, ka otrā pusē vienmēr ir kāds tuvs cilvēks, neatkarīgi no tā, vai durvis ir atvērtas vai aizvērtas.

Šīs sarunas fonā parādās durvis Binito 70 – modelis ar modernu, smalku raksturu. Ieturētā krāsu gamma un vienkāršā forma padara durvis par lielisku iederību mājinieku ikdienas dzīvē, paliekot par mierīgu fonu attiecībām, emocijām un stāstiem, kas norisinās abās durvju pusēs.